Video kartes – svarīgākā videospēles daļa

Lai gan video spēles mūsdienās atrodamas ikvienā mājā un vairāk tiek uztvertas kā izklaides elements, patiesībā videospēles savu slavas gājienu uzsākušas eksperimentālajās un ķīmiskajās laboratorijās. Tas notika pagājušajā gadsimta 50. gados Kembridžā. 1962. gadā Steve Russell Masačūsetsas Tehnoloģiskajā institūtā izgudroja Spacewar! – datorizētu kosmosa kaujas video spēli PDP-1, kas bija pieejams tikai vismodernākajos datoros, kuri pārsvarā atrodami universitātēs. Tā bija pirmā videospēle, kuru varēja atskaņot vairākās datoru instalācijās. Tāpat spēļu vēsturē nozīmīgs ir Baer, ​​kuru reizēm sauc par video spēļu tēvu. 1972. gadā viņš licencēja savu ierīci Magnavox, kas patērētājiem sniedz iespēju pamēģināt sistēmu Odisejs, pirmo video spēļu mājas konsoli — revolūciju nozarē.

Video spēļu attīstības paātrinājums bija 80.gados

Video spēļu nozarei bija daži ievērojami pagrieziena punkti 1970. gadu beigās un 80. gadu sākumā, kas palīdzēja pārdot video kartes:

  • Space Invaders spēles radīšana 1978. gadā;
  • “Activision”, kas ir pirmais trešo pušu spēļu izstrādātājs (izstrādā video spēļu un video karšu programmatūru, neizveidojot konsoles vai arkādes skapjus uzsākšana 1979. gadā
  • Amerikas Savienotajās Valstīs parādījās Japānā radītā spēle Pac-Man;
  • Nintendo izveidoja Donkey Kong, kas iepazīstināja pasauli ar visiem atpazīstamo Mario;
  • Microsoft izveidoja pirmo Flight Simulator spēli
  • Video spēles Crash izveide;

Neilgi pēc tam, 1983. gadā Ziemeļamerikas videospēļu nozare piedzīvoja lielu triecienu, ko izraisīja vairāki faktori, tostarp pārmērīgu spēļu konsoļu tirgus, datorspēļu konkurence un pārlieku pārmērīgu, zemas kvalitātes spēļu pārbagātība. Šis posms radīja daudz video karšu un spēļu uzņēmumu bankrotu.

Nintendo loma video karšu attīstībā

Japānas uzņēmums Nintendo, kas 1889. gadā uzsāka darbību kā spēļu ražotājs, radīja vairākas svarīgas video spēļu franšīzes, piemēram, Super Mario Bros, The Legend of Zelda un Metroid.

Turklāt Nintendo ieviesa dažādus noteikumus par trešās puses spēlēm, palīdzot apkarot zemas kvalitātes spēles.

1991. gadā Nintendo apgrozībā laida savu 16 bitu Super NES konsoli Ziemeļamerikā, uzsākot pirmo reālo “konsoļu karu”. 90. gadu sākumā un vidū tika izlaisti daudz populāru konsoļu spēļu, tostarp jaunās franšīzes, piemēram, Street Fighter II un Mortal Kombat, kas ir kaujas spēle, kurā pirmo reizi tik dzīvi tika attēlotas asinis. Šie bija svarīgākie notikumi, kas balstījuši visu tālāko video karšu un spēļu attīstību.

Mortal Kombat – mana bērnības spēle

Jāatzīst, Mortal Kombat ir arī mana bērnības kompjūterspēle. Tolaik visas kompjūterspēles šķita kā kaut kas ļoti īpašs, tāpēc, ka tās bija pirms datoru ienākšanas mūsu ikdienā. Tā bija ļoti vienkārša, bet aizraujoša nodošanās fantāziju pasaulei. Neuzskatu, ka šādas spēlītes negatīvi ietekmē bērnus. Viss atkarīgs no tā, kādā ģimenē jaunā atvase dzīvo, ar kādiem draugiem tiekās, ar ko nodarbojas brīvajā laikā.

Tāpat ir ļoti svarīgi, ka bērns saprot prioritātes – video spēles ir tikai izklaide. Ar to spēlēšanu nevar nopelnīt naudu (lai gan mūsdienās var arī tā), tās neuzlabo tavu fizisko stāvokli, neattīsta Tavas prāta spējas, taču tās kalpo par labu atslodzi, socializēšanās līdzekli. Spriežot pēc sevis, tās attīsta reakciju, jo jāreaģē gan pašā video spēlē, sacenšoties ar konkurentu, gan arī pa vidu jāieklausās, kad mamma sauc vakariņās vai sūta tevi uz veikalu.

Mana bērnība video spēļu ietekmē

Iespējams, ka tik pārliecinoši es izsakos tāpēc, ka man nekad nebija problēmu mācībās, man bija draugi, kuri ik pa laikam uzradās ciemos, tāpēc arī vecāki mani lika mierā. Es kaut kā ļoti labi sapratu prioritātes jau 8, 9 gadu vecumā. Es domāju, ka tas tāpēc, ka jau no agras bērnības man patika draudzēties ar citiem bērniem.

Ja mēs tā dziļāk par to padomājam – socializēšanās agrā bērnībā palīdz daudz ātrāk iemācīties, ko nozīmē veselīga konkurence. Protams, mūsdienu filozofija māca, ka nevajag sacensties ar citiem, bet vajag pārspēt vispirms pašam sevi, citādi var iekrist smagās depresijās par to, ka kāds cits tavā vecumā ir sasniedzis daudz vairāk nekā tu.

Ja mentāli viss kārtībā, šad tad drīkst arī paspēlēt 

Varbūt viss atkarīgs arī no personības. Citu cilvēku klātbūtne manā dzīvē nozīmē motivāciju cīnīties tālāk. Tas man nozīmē redzēt to, ka kaut kas ir iespējams. Ja es pazīstu šo cilvēku ilgi, tad es varu salīdzināt – pirms 5 gadiem viņš darīja to un to, bet tagad jau šo! Arī es tā varu. Varbūt man būs savi ceļi, tomēr es tiekšos sasniegt kaut ko vairāk.

Ja bērns aug veselīgā vidē, un šeit es nedomāju vienmēr saskanīgos vecākus, kuriem pieder māja jūras krastā, bet gan vienkārši mīlošu ģimeni, kura spēj bērnam nodrošināt vismaz pamatvajadzības, motivē viņu izglītoties, būt aktīvam, tad viņam no video spēlēm nekāda atkarība nemaz neveidosies. Viņš tās uztvers kā laika kavēkli vai jautrību kopā ar draugiem.

Daudzi uztraucas, ka cīnīšanās vai šaušanas spēles, tai skaitā arī Mortal Kombat, var veicināt bērnā agresiju. Kā jau teicu, ja bērnam blakus dzīvo pieaugušie, kas izrāda labu dzīves piemēru, tad viņš vairāk uzticēsies dzīviem cilvēkiem nekā kaut kādiem datora tēliem. Es, turklāt, domāju, ka video spēlītes kalpo kā līdzeklis, lai no agresijas drīzāk atbrīvotos.

Senais cilvēks un video kartes

Lai nu kā, atcerieties – arī senie cilvēki meklēja veidus kā ik pa laikam aizbēgt no realitātes. Kā viņi to darīja – tā varētu būt nākamā raksta tēma… Mani minējumi ir šādi – viņi maskojās, krāsojās, veica dažādus rituālus ap ugunskuru, mēģināja sazināties ar pazemes valstību. Senie cilvēki izgudroja arī dažādus veidus, kā sportot, kas arī ir sava veida spēle.

Tomēr apzināsimies, ka vislabāk dzīvoja tie, kas mitinājās siltajās zemēs. Viņiem nebija nemitīgi jādomā par to, kā sasildīties un kā paēst. Viņu ēdienreize varēja notikt arī tāpat pastaigājoties pa džungļiem, kur augļu netrūka itin nemaz. Vai viņi būtu priecājušies par video kartēm un video spēlēm? Priecātos – varbūt, taču būtu nepieciešams ilgs laiks, lai izskaidrotu, ka video notiekošā realitāte nav īsta, citādi kari sāktos ļoti ātri.

Es ticu, ka arī senajam cilvēkam patika spēlēties un ik pa laikam izrauties no ikdienas realitātes. Tādi esam arī mēs. Taču tāpat vajadzētu saprast, ka reālā dzīve var būt daudz interesantāka, ja vien mēs to pa īstam no sirds arī dzīvojam.

Leave a Comment