Venēcija

VenecijaPalikt vienatnē pašam ar sevi – tas ir vin­grinājums, kas pilsētām nāk par labu pat vairāk nekā atsevišķiem cilvēkiem. Ve­nēcija, kuru cauru gadu apšļaksta kruīzu pasažieru un viesmākslinieku, kinozvaig­žņu un kinokritiķu, jaunlaulāto un pen­sionāru viļņi, novembrī iegūst izdevību mazliet atvilkt elpu: steidzīgos apmeklē­tājus, gluži kā nokritušās lapas, izdzenā rudens siroko, gondoljēri nodod airus tehniskajā apskatē, muzeju uzraugi at­dod atpakaļ Arsenālu karavīriem, bet visu vecumu un sugu Venēcijas sinjori uzvelk cepures un gleznaini ietinas šallēs, kas aizstāj seno karnevālu ietērpu – masku un apmetni, tabarro un bautu.

Ieejot bārā, atverot laikrakstu, piesaucot klāt sunīti un vienkārši raugoties tālumā, viņi izskatās kā izdomāti tēli – noslēpumaini iedzīvotāji dīvainā pilsētā, par kuru līdz galam nav skaidrs, vai tā patiešām pastāv vai arī katru rītu izpeld atkal no mākoņa ar saviem pakāpieniem, tiltiem, nokare­najiem dārziem un peldošajām dārzeņu bodēm. Neizbēgamā migla piejaucas vi­siem ainavas elementiem – uzsūc ūdeni, izšķīdina sevī piļu marmoru, dzēš krāsas, pārvērš acis aizmālējušos atklātnīšu skatus par efektīgu akvareli. Vienīgais, kas nav pakļauts miglai, ir vaporetto Nr.l saraksts. Ūdenstramvajs, kas sprauslā no piestātnes līdz piestātnei visos plūdos un gandrīz nulles redzamībā. Ja šajā līganajā ūdens pasaulē ir kaut kas stingrs un stabils, tad tas ir pirmais numurs, kurš pietauvojas pie Akadēmijas tilta katras stundas 33. minūtē no rīta līdz naktij.

Neizbēgamība

Ar lielāku pastāvību nekā vaporetto Nr.l, šķiet, izceļas tikai Venēcijas stikla izstrādājumi – visas šīs viesnīcu lustras, suvenīru pajaco un gigantiskās zivis, kas mirdz katrā otrajā vitrīnā, it kā tavā priekšā būtu nevis pilsēta, bet milzīga Jaungada egle. Īstenībā Murano pro­dukcija ir diezgan amizanta izklaide, jo sevišķi tad, ja koncentrējamies uz antik­variātu. Par nozvejoto lomu var gadīties gigantisks rozā omārs, līdz sāpēm ticams dizainera veidots cilvēka skelets maigas pirkstu falangas, aizkustinošas ribas; monumentāla, bet tik un tā stikla skulptūra mājas augstumā (to sola pie­gādāt par velti jebkurā zemeslodes vietā, ja pircējs varēs to salikt kopā un izjaukt).

Visuma malas

Kad no spīguļiem, zeltā mirdzošām figūrām un bezgalīgiem to atspīdu- miem metas raibs gar acīm, ir pienācis laiks novirzīties uz austrumiem: garām Sandzakarijai, gar Sandžordžo ģildi ar Karpačo sienu gleznojumiem, garām oleandriem Sandžovani Inbragora laukumā, garām dažādu sugu lauvām uz Arsenāla vārtiem – projām uz proletā­riešu nomalēm. Attālā tās pilsētas daļas galā, kura kartē marķēta kā Kastello, ir atsvaidzinoši maz krāšņumu, večuki lūr pa logiem kā Goldoni sīkstuļi, bet pārtikas bodēs salej vīnu un eļļu no mucām.

Šeit ari vasaras sezonas apogejā reti var sastapt vairāk nekā divus garāmgājējus stundā, bet ziemā paliek pavisam tuksnešaini, gluži kā murgainā miegā vai trillerī. Cilvēka klātbūtni apliecina tikai pār ielu novilktās virves ar veļu, kas aiz­domīgi efektīgi piemeklēta pēc krāsas. Ar katru jaunu pagriezienu savāduma sajūta pastiprinās – līdz klīšana apraujas visnegaidītākajā veidā: skats uzduras ūdenstramvaja pieturai, uz kuras ir uzraksts Akadēmija. Turpat līdzās ir vēl viena – Stacija. Trešā – Sandzakarija. Santelenas salas galā vietējā transporta kompānija uztur ūdenstramvaju remon­ta doku, pie tā ir arī nokalpojušo pieturu kapsēta. Aiz tām tikai jūra un migla, Venēcijas apdzīvojamās platības robeža.

Tiesa gan, ja ir vēlēšanās, pasaules robežu var pastumt tālāk, turpat pieturā Santelena iesēžoties izdaudzinātajā pir­majā numurā: no šejienes pāri līcim – Lido sala ar pludmali, kas vasarā pārpil­na ar atpūtniekiem, mašīnām, autobu­siem un velosipēdiem, bet ziemā – klusējoša un apjukusi, kā jau katrs kūrorts šajā gadalaikā. Toties šeit pēkšņi ataust apjausma, ka ūdens, kas Venēcijā ir viscaur (un no kura dveš tāds kapa aukstums), patiesībā taču ir daļa no visīstākās jūras, bet vientuļā pludmales kabīne – ideāla vieta pārdomām par visa pastāvošā mīklainību un zudību.

Kņada pēc kņadas

No 15. februāra līdz 4.martam vientu­līgajās pastaigās būs jāievieš pārtrau­kums: šajās dienās notiek karnevāls, bet tas nozīmē, ka pilsēta ietaurēsies, sprakšķēs uguņošana, to līdz malām pārpildīs karnevāla tērpos pārģērbušies ļaudis un fotografētāji. Var pievienoties gan vieniem, gan otriem. Un, starp citu, atcerēties, ka īstas galantās 18. gadsimta dāmas izmantoja karnevālu, lai slēp­tu seju, nevis lai izceltos pūlī. Tolaik hercogienes, mūķenes, kurtizānes un ārvalstnieki ģērbās apmēram vienādi: balta maska, apmetnis un šalle. Mūs­dienu versija: cepure, apmetnis un šalle. Izmantojot tos, var nomaskēties par venēcieti, www.carnevale.venezia.it – tā ir oficiālā karnevāla vietne, kurā minētas publiskās svinības.

Leave a Comment