Meditācija biznesam

meditacija

Vai esat ievērojuši, cik daudzi jūsu paziņas aizraujas ar meditā­ciju? Šī tendence kļuvusi vispārēja. Plašsaziņas līdzekļi vēsta, ka daudzi lielu kompāniju vadītāji pievērsušies Austrumu praksēm, lai sevi pilnvei­dotu. Meditē Ruperts Mērdoks, To­nijs Švarcs, Opra Vinfrija un daudzi citi lielie bosi. Un tā nav nejaušība, ka biznesa aprindās strauji izplatās treniņu sistēmas uz meditācijas pamata – mindfulness. Augsto tehnoloģiju milži, piemēram, Google, Intel, Facebook, labprāt sūta savus darbiniekus uz šādiem kursiem. Par mindfulness tiek izdots tonnām grāmatu dažādās valo­dās. Vēl mazliet, un šis vilnis sasniegs ari visnošķirtākos un visneatkarīgā­kos Eiropas nostūrus.

Apmācības paņēmienu komplektā pēc mindfulness metodikas ietilpst ne tikai pati meditācija, bet arī kaut kas līdzīgs jogai, pašmasāžai, kā arī daži diezgan dīvaini un pat uzjautrino­ši vingrinājumi. Kāds paziņa man pa­stāstīja, ka viens no uzdevumiem viņa programmā bija ļoti lēni, sperot vienu soli minūtē, staigāt pa pilsētas ielām, tā samulsinot garāmgājējus, un pēc tam tikpat lēni ēst rozīnes – pusstun­dā vienu ogu. Un viena diena viņam bija jāpavada klusējot. Rietumu intelektuāļi ar budismu sāka aizrauties jau diezgan sen. Tiek uzskatīts, ka tam par cēloni bija mūs­dienu dzīves pārāk ātrais temps un lielā slodze.

Jebkura zinātniski teh­niskā vai sociālā lēciena laikā cilvē­ki izjūt milzīgu psiholoģisko sprie­dzi, viņiem ir nepieciešams laiks, lai piemērotos jaunajiem apstākļiem. Šo­dien mēs esam pārslogoti ar informā­ciju, mums ir grūti koncentrēties, mēs vairs neprotam dzīvot lēni – vērot, ne­steidzīgi sarunāties, pilnībā veltīt sevi kādai nodarbei, piemēram, tējas bau­dīšanai vai pastaigai ar suni. Viena mana draudzene, nelielas kompānijas vadītāja, pat uz masāžu un jogu ņem līdzi mobilo tālruni, jo baidās palaist garām svarīgu zvanu. Lai varētu tikt galā ar pārslodzi, mūsu smadzenes it kā ieslēdz auto­pilotu – mēs kļūstam kā bioroboti, kas vienkārši izpilda kādu program­mu.

Kādas lielas starptautiskas kom­pānijas vadošā menedžere, apmetu­sies viesnīcā, vienmēr dara vienu un to pašu; tas kļuvis gandrīz par ritu­ālu. Viņa atrod kādu sīkumu, piemē­ram, putekļus uz palodzes vai matiņu izlietnē, izsauc pārvaldnieku un sāk viņu strostēt. Viņa iekaist, viņai paaugstinās asinsspiediens un palielinās cukura līmenis asinīs, viņa ilgi nevar nomierināties un slikti guļ, nemitī­gi domājot par viesnīcas menedžeru bau­dīšanai vai pastaigai ar suni. Viena mana draudzene, nelielas kompānijas vadītāja, pat uz masāžu un jogu ņem līdzi mobilo tālruni, jo baidās palaist garām svarīgu zvanu.

Lai varētu tikt galā ar pārslodzi, mūsu smadzenes it kā ieslēdz auto­pilotu – mēs kļūstam kā bioroboti, kas vienkārši izpilda kādu program­mu. Kādas lielas starptautiskas kom­pānijas vadošā menedžere, apmetu­sies viesnīcā, vienmēr dara vienu un to pašu; tas kļuvis gandrīz par ritu­ālu. Viņa atrod kādu sīkumu, piemē­ram, putekļus uz palodzes vai matiņu izlietnē, izsauc pārvaldnieku un sāk viņu strostēt. Viņa iekaist, viņai pa­augstinās asinsspiediens un palielinās cukura līmenis asinīs, viņa ilgi nevar nomierināties un slikti guļ, nemitī­gi domājot par viesnīcas menedžeru reakciju. Viņi gandrīz nekad nav pa­teicīgi par šiem aizrādījumiem, bet biežāk demonstrē slikti slēptu aiz­kaitinājumu.

Tas atkārtojas atkal un atkal. Es pajautāju šai sievietei, kāpēc viņa tā dara, kāds ir mērķis. Jautā­jums izraisīja apjukumu – viņa nekad par to nebija domājusi. Turklāt apzi­nāti viņa neko tamlīdzīgu nedarītu – visus viesnīcu menedžerus jau nepāraudzināsi, bet novērst nekārtību numurā var arī citādi, netērējot tam tik daudz nervu. Izpratne, apzināšanās nav paškon­trole – nevajag šīs lietas jaukt. Mēs varam sekot līdzi katram savam solim, darboties ļoti metodiski un tomēr bez­rūpīgi. Piemēram, vadītājs savus pa­dotos sapulcē uz prāta vētru. Viņš to prot, visu dara kā nākas, bet rezultāts ir drīzāk negatīvs – risinājums nav at­rasts, cilvēki izklīst nomocīti un aiz­kaitināti. Kāpēc?

Vienkārši šai prāta vētrai nebija saprātīga iemesla. Bet ko viņam vajadzēja darīt? Lūk, tas ir jāno­skaidro – nopietni jāsasprindzina sma­dzeņu šūnas tā vietā, lai darītu to, kas ir pieņemts vai kas pienākas līdzīgos gadījumos. Mindfulness treniņos vispirms tiek mācīta izpratne par lēmumiem, uz­vedību, dzīvi. Pēc tam – iesaistīša­nās, koncentrēšanās, pilnīga iegrem­dēšanās tajā, ko tu dari šeit un tagad. Un dažiem kā balva tiek lielāks radošums. Lai izdomātu kaut ko jaunu un ori­ģinālu, smadzenēm ir jāattīra vieta, jāatbrīvojas no klišejām un stereoti­piem, jānoorganizē produktīvs tuk­šums – tad arī radīsies apskaidrī­ba kā budistiem vai vienkārši ienāks prātā labs risinājums.

Daudzi ievēro­juši, ka tas bieži vien notiek visnegai­dītākajā brīdī: sapņos, pastaigājoties mežā, makšķerējot – tad, kad galva ir brīva. Ar meditāciju mēs it kā mākslī­gi radām šādu smadzeņu bezdarbīgu- mu, vismaz uz īsu laiku. Nav šaubu, ka galvenās mind­fulness pieejas ir saprātīgas un ietderīgas, tomēr šajā metodikā ir arī kaut kas pretrunīgs. Mums, ei­ropiešiem, ir diezgan neērti sēdēt sakrustotām kājām – atšķirībā no Indijas iedzīvotājiem, kuri pie tā pie­raduši kopš bērnības. Bet meditēt, sēžot uz krēsla, – tas jau ir kaut kāds farss. Vēl svarīgāk ir tas, ka Austru­mu prakses, kas vērstas uz mieru un harmonijas sasniegšanu ar pasauli, mēs mēģinām pielāgot mūsu skarbās sabiedrības prasībām ar tās ierasta­jiem fetišiem un cīņas kultu.

Tur­klāt šajā mindfulness taču nav nekā tāda, kam nevarētu atrast aizstājēju Eiropas tradīcijās. Par to, ka ir jādzī­vo un jādarbojas apzināti, jūs varat izlasīt jebkura veselīgi domājoša Rie­tumu psihologa vai filozofa darbos. Un gudras grāmatas lasīšana ir lie­lisks treniņš uzmanības koncentrē­šanai, kas ne ar ko nav sliktāks par meditāciju. Koncentrēties lieliski pa­līdz arī dievkalpojums vai klasiskās mūzikas koncerts. Bet, lai varētu tikt galā ar prokrastināciju, labāk ir nevis meditēt, bet izslēgt visas ierīces un iegremdēties darbā. Protams, var arī mazliet pameditēt – tas nekaitēs, ja darīsiet to apzināti.

Leave a Comment