KOPIENAS LĪDERI – STEREOTIPI JĀLAUŽ

KOPIENAS LĪDERI«Ja skolas laikā mājās būtu bijis da­tors, laikam kļūtu par programmētāju,» tagad saka Ernests Štāls. Acīmredzot datora viņam nebija, un varbūt tas ir pat labi, jo pretējā gadījumā nav iz­slēgts, ka viņš tagad sēdētu kādas IT firmas telpās un būtu viens no 600 līdzīgu datoriķu.

Savu skolas laika aizraušanos Ernests ir īstenojis citādi. Viņš pabeidza ar datoriem pilnīgi nesaistītu programmu Ventspils augstskolā un kļuva par eko­nomistu, taču datori jaunieti interesēja joprojām. Ernests sāka strādāt interneta risinājumu aģentū­rā Mediaparks, bet kopš 2008. gada viņš ķeras klāt tikai saviem projektiem. Jau pašā sākumā viņš sa­skārās ar neparastu problēmu. «Man nebija, ar ko parunāt,» atceras Ernests. Tā viņš aizsāka pasāku­mu OpenCoffee Club, kurā interesanti regulāri va­rēja sapulcēties restorānā KID pie kamīna un runāt par savām idejām, to īstenošanu un interneta bizne­sa aktualitātēm pasaulē. Arī pašam Ernestam galva bija pilna ar idejām interneta lauciņā, un pirmā no tām – BonVoyage, bet tagad – e-komercija.

«Atceros, ka braucu uz Portugāli un meklēju ceļ­vedi, taču visi piedāvāja apskatīt tikai tūristu ap­meklētākās vietas. Bet es gribēju paskatīties to, ko visiem nerāda.» Viņam radās doma, ka vajadzētu iz­veidot sociālo tīklu, kurā lietotāji atzīmētos konkrē­tās vietās un atstātu atsauksmi. BonVoyage nomira dabīgā nāvē, bet pusgadu pēc tam tika izveidots Foursquare projekts ar teju identisku ideju, kuru tagad izmanto vairāk nekā 30 miljoni cilvēku visā pasaulē.

Analizējot situāciju un mēģinot saprast, kāpēc Foursquare izdevās, bet BonVoyage – nē, Ernests konstatēja vairākas problēmas. Viņš nezināja, kā iet uz pasaules tirgu, nebija arī kontaktu, un ideja ma­rinējās pārāk ilgi – veselu gadu. Tagad viņš ir iemā­cījies, ka viss jādara ātri un iesāktais produkts jāpa­rāda tautai, kamēr tas nav līdz galam noslīpēts. «Ja publisko savu produktu tad, kad tas pašam jau pil­nībā patīk, 99%, ka tas ir par vēlu,» saka Ernests, piebilstot, ka tā var rī­koties tikai lielas korporācijas, kurām ir milzu līdzekļi investīcijām. «Pie mums ir vienkārši – ja nedari ātri, nauda beidzas, un tu nomirsti.»

Viņš uzskata, ka tā saucamais „fail” jeb izgāšanās būtu jāpiedzīvo kat­ram, kurš mēģina uzsākt savu bizne­su, tikai tam jānotiek ātrāk. «Jāļauj vēl vidusskolā eksperimentēt, lai, beidzot skolu, jau ir skaidrs, kurā virzienā do­ties,» saka Ernests. Tas varētu veicināt uzņēmējdarbību jauniešu vidū. Taču patlaban notiek citādi. «Vai esat dzir­dējuši, ka vecāki bērniem teiktu: audz liels un kļūsti par uzņēmēju! Visi saka: mācies, un tev būs labs darbs!» Lai gan ar Accen­ture vadītāju Latvijā Maksimu Jegorovu viņam ir ļoti labas attiecības, jaunais uzņēmējs nekautrējas atzīt, ka nav sajūsmā par viņu praksi. «Lieli uzņē­mēji atnāk uz RTU trešo kursu, atlasa desmitiem la­bāko un perspektīvāko programmētāju, piedāvā vi­ņiem 300 latu, un viņi sāk strādāt. Beidzot studijas, viņiem piedāvā jau 800 latu, un viņi nopērk līzingā automašīnu, un vēl pēc pāris gadiem, kad alga jau ir vairāk par tūkstoti, – dzīvokli. Viss, viņiem nav iespēju vairs uzsākt kaut ko savu, jo tad ir jāatsakās no stabila atalgojuma un garantijām.

Nākamais Ernesta projekts bija Soon, lai analizē­tu sociālo mediju ietekmi. Pārstāvot savu uzņēmu­mu, viņš uzvarēja Britu padomes starptautiskajā konkursā International Young Interactive Entrepreneur Award 2010 kā radošākais jaunais uzņēmējs, un tas viņam deva spēku turpināt iesākto. Tapa Reach.ly. Tā mērķis sākotnēji bija piedāvāt viesnīcām platformu, kas at­pazīst Twitter lietotājus, kuri plāno doties ceļojumā uz turieni, kur atrodas viesnīca, un piedāvāt savus pakalpojumus. Ernests bija izpētījis, ka tvīti par ce­ļojumiem ir visbiežāk sastopamais temats Twitter tīklā un cilvēki nereti vaicā citiem ieteikumus, kur labāk palikt, ko apskatīt. Savukārt Google statistika par 2010. gadu liecināja, ka cilvēks, izvēloties vies­nīcu, apmeklē pat vairāk nekā 20 dažādu lapu. Plat­forma, ko izveidoja Reach.ly, palīdzēja atpazīt šādus lietotājus un uzreiz piedāvāja viesnīcu tiešsaistē. Dažu stundu laikā pakalpojumam reģistrējās vairāk nekā 50 viesnīcu, taču ar to viss apstājās.

Reach.ly transformējās un tagad izstrādā plašā­ku platformu, orientējoties uz tādu lietu, kā e-komercija. Tā būs spējīga analizēt lietotājus un viņu uzvedību, veido­jot arhetipus, un momentāni reaģēt. Patlaban jau ir atpazīti vairāki uzvedības arhetipi, populārākie no tiem – samurajs un sērfotājs. Samurajs ir tāds, kurš ienāk interneta veikalā pēc konkrētas mantas, nopērk to un vairs neatgriežas. Lai veikals varētu viņu padarīt par pastāvīgu klientu, samurajam var pie­dāvāt atlaidi nākamajam pirkumam. Tad iespēja, ka viņš atgriezīsies tieši šajā vietnē, ir ļoti liela. Savu­kārt sērfotājs skatās visu ko, bet iepērkas maz. Pie­mēram, jaunas meitenes, kuras ienāk un sērfo – kur­pes, kleitas, somiņas… Taču viņas kaut ko nopērk reti. Šī ir Reach.ly vienkāršākā daļa; turpinājumā platforma var iemācīties paredzēt lietotāja uzvedī­bu nākotnē.

Šāds spēcīgs rīks varētu būtiski ietekmēt jau tā augošos e-komercijas apjomus. Pēc Dow Jones partnera statista.com datiem, 2012. gadā ASV vien e-komercijas apjoms sasniedza 289 miljardus dolāru, kas ir par 13% vairāk nekā pirms gada, un arī turpmāk  tiek prognozēts vidēji 10% pieaugums gadā. ASV 64% no kopējā e-komercijas apjoma veido tieši interneta veikali, kas ir potenciālie Ernesta klienti. Un tā ir tikai Amerika, bet vēl jau ir Ķīna un Eiropa…

Ernesta idejai, kuru viņš īsteno kopā ar domu­biedriem (vēl divi cilvēki ir uzņēmuma īpašnieki), noticēja arī vietējais investors Vilis Vītols, kurš pē­dējo divu gadu laikā investējis desmitiem tūkstošu latu. Kā Ernests to panāca?

«Vili Vītolu mūsu gadījumā var pieskaitīt inves­toriem – eņģeļiem, kuri principā pirmos gadus de­dzina naudu algās,» stāsta Ernests. Tāda ir IT biz­nesa specifika, tāpēc arī riska kapitālisti šeit naudu neinvestē, jo atdeve jāgaida vismaz piecus gadus un arī tad tā nav garantēta. Teju vienīgie aktīvi šeit ir paši cilvēki un viņu prāts. Ja kaut kas nesanāk, nav tā, ka ražošanas iekārtu var vienkārši pārdot un atgūt vismaz kaut ko. IT jomā vienīgais, kas paliek, ir dators.

Reach.ly nav vienīgais Ernesta projekts – viņš kļuvis par tādu kā paraugu citiem start-up uzņēmē­jiem, jo tieši viņš aizsāka komūnu kustību Latvijā. «Atceros, ka diezgan regulāri nācu uz OpenCoffee Club, bija interesanti,» saka Ernesta partneris An­dris Bērziņš. Pirms dažiem gadiem viņi sāka kopīgu projektu – TechHub Riga. Kad bāros vietas izrādījās par maz, abi izdomāja, ka vajadzētu meklēt plašākas telpas. Viņi sāka skatīties, kur līdzīgi IT konglome­rāti ir ārvalstīs. Acīs iekrita divi – britu TechHub un dāņu Founders House.

Andris devās uz Londonu, kur tikās ar TechHub dibinātājiem Elizabeti Vorliju un Maiku Batčeru. Un par pirmo vietu, kur britu zīmols uz franšīzes pamata paplašinājās, kļuva Rīga. Tagad TechHub Riga apvieno 18 uzņēmumu un vēl vairāk nekā 40 biedru, kuri maksā biedru naudu, savukārt orga­nizācija dzīvo no ziedojumiem un sponsoru Telia Latvija un LMT atbalsta. Jaunie uzņēmēji, kuri pulcējas TechHub Riga, skatās uz Ernestu kā uz au­toritāti, un pareizi vien ir – viņš zina, kā veicināt jauno uzņēmējdarbību. Sabiedrībā jālauž stereotips, ka būt bagātam ir slikti un uzņēmējs ir gandrīz vai bandīts no deviņdesmitajiem gadiem. Savukārt poli­tiķiem jādara viss, lai palielinātu 3F (friends, family, fools) slāni: lai cilvēkiem būtu pietiekami naudas, lai jaunie uzņēmumi varētu aizņemties no draugiem un ģimenēm. Jācer, ka viņam izdosies.

Leave a Comment