Cik svarīga ir izglītība?

study

Pats par sevi saprotams, ka mēs priekšroku dodam sadarbī­bai ar profesionāļiem, savas jomas ekspertiem. Bet jebkura gudrība, kas pieņemta par absolūtu, var pārvērsties muļķībā. Tāpēc nenāk par sliktu laiku pa laikam aizdomāties par to, ko mēs saprotam ar profesionālismu un kādos gadījumos mums ir vajadzīgi šauras jomas speciālisti, bet kādos – universā­li cilvēki. Pēdējās ekonomiskās krīzes laikā izdevniecību bizness piedzīvoja sma­gus zaudējumus – tika pārtraukta sim­tiem avīžu un žurnālu izdošana, saru­ka to tirāža un ienākumi no reklāmas.  It īpaši cieta biznesa prese. Tomēr žur­nāls The Economist ne vien neizjuta īpašas grūtības, bet pat demonstrēja izaugsmi visos rādītājos.

Visgrūtākajā gadā – 2008. – tā tirāža palielinājās par 9%, bet 2009. gadā – par 6,4%, ienā­kumi no reklāmas pieauga attiecīgi par 24% un 26%, palielinājās arī žurnā­la kopējie ienākumi un peļņa. Kaut ari nozare joprojām nav pilnībā atguvu­sies (ekonomiskā krīze ir pagājusi, bet strukturālā krīze turpinās), pagājuša­jā gadā The Economist guva 44 miljo­nus sterliņu mārciņu (51 miljons eiro) tīro peļņu. Tas piesaista šim žurnālam ne tikai konkurentu, bet arī menedžmenta spe­ciālistu uzmanību. Protams, nav iespē­jams izcelt tikai vienu faktoru, kas nodrošināja šādus panākumus. Žur­nāls iznāk jau 172 gadus – tam ir bijis pietiekami daudz laika iekarot lasītāju mīlestību un atrast savu biznesa mode­li.

Par vienu no svarīgākajām The Eco­nomist priekšrocībām pieņemts uzska­tīt tā saturu – īsus tekstus vienkāršā valodā, kas ataino vairāk vai mazāk nozīmīgus nedēļas notikumus. Savu­kārt viena no The Economist īpašībām, kas to atšķir no citiem izdevumiem, – korespondenti pārāk ilgi neaizsēžas pie vienas tēmas. Reizi trijos gados visi tiek pārcelti darbā citā nodaļā. Piemē­ram, žurnālists sākumā var rakstīt par augstajām tehnoloģijām, pēc tam par Ķīnu, tad par banku biznesu, visbei­dzot – par visu, kam ir kāda saistība ar Masačūsetsas štatu ASV. Personāla rotācija biznesā ir parasta lieta, kas galvenokārt tiek izmantota to darbinieku kvalifikācijas paaugstinā­šanai, kuriem ir līdera potenciāls.

Tas ir arī labs paņēmiens, kā noturēt darbā perspektīvu menedžeri, kurš vienā vietā jau sāk garlaikoties, bet paaugsti­nāt amatā viņu nav iespējams. Dažkārt rotāciju izmanto, lai nepieļautu korup- tīvu sakaru veidošanos starp pārdevēju vai uzpircēju un kontrahentiem. Taču šie paņēmieni atšķiras no The Economist pieejas – šeit rotāci­ja pati par sevi rada vērtību. Pirm­kārt, reportierim tas rada nelielu, bet produktīvu stresu, kas savukārt nozī­mē papildu dzinuli un enerģiju. Otr­kārt, neaizmirsīsim, ka lasītāji ari nav speciālisti un viņiem derdzas ekspertu snobisms, bet autoram neofitam darba gaitā jāmēģina izprast aprakstāmo ob­jektu, un tieši viņš visu izskaidro lasī­tājiem.

Treškārt, tāda pieeja nodroši­na svaigu skatījumu, jo iesācēji mēdz uzdot visdīvainākos jautājumus un iz­virzīt visdīvainākās idejas, bet bieži vien šīs idejas un jautājumi ir auglīgi. Otrs un droši vien pats spilgtākais veiksmīga profāna piemērs biznesā, protams, ir Stīvs Džobss. Biznesa sko­lās viņš nemācījās, nepabeidza pat ko­ledžu, un arī speciālists šā vārda tiešā nozīmē viņš nebija nevienā jomā. Var­būt tāpēc, īstajā laikā atgriezies Apple, viņš apgrieza visu kājām gaisā. Kā no­tika jaunu produktu izstrāde līdz brī­dim, kad atgriezās Džobss? Atbilstoši labākajām praksēm inženieri izstrādā­ja tehnisko risinājumu, bet pēc tam di­zaineriem vajadzēja to iepakot.

Džobss par savu vietnieku iecēla kompānijas dizaineru Džonatanu īvu un kā svarī­gāko izvirzīja bildi – produkta izska­tu. Džobss par skaistu uzskatīja visu plāno (ļthin), kā viņa biogrāfijā raksta Valters Aizaksons, atsaucoties uz cilvē­kiem, kas Džobsu pazina. Viņš gribēja, lai Apple izgatavo plānu piezīmjdatoru, plānu planšeti, plānu telefonu. Profe­sionāļu iebildumi, ka tas nav iespējams, tika rupji noraidīti. Starp citu, tieši tāpēc iPhone bateriju var nomainīt tikai rūpnīcas apstākļos; citādi to vien­kārši nevarētu ievietot korpusā. Bet ierīces tik tiešām iznāca skaistas. Kad Džobss iztēlojās telefonu, kas izskatās kā stikla plāksnīte, no pro­fesionāļu viedokļa tas bija neiespēja­mi – vienkārši nebija piemērota stik­la.

Tomēr izdevās atrast ražotāju, kam cilvēkiem, kas Džobsu pazina. Viņš gribēja, lai Apple izgatavo plānu piezīmjdatoru, plānu planšeti, plānu telefonu. Profe­sionāļu iebildumi, ka tas nav iespējams, tika rupji noraidīti. Starp citu, tieši tāpēc iPhone bateriju var nomainīt tikai rūpnīcas apstākļos; citādi to vien­kārši nevarētu ievietot korpusā. Bet ierīces tik tiešām iznāca skaistas. Kad Džobss iztēlojās telefonu, kas izskatās kā stikla plāksnīte, no pro­fesionāļu viedokļa tas bija neiespēja­mi – vienkārši nebija piemērota stik­la. Tomēr izdevās atrast ražotāju, kam bija nepieciešamā ķīmiskā formula (šādu stiklu tirgū nepiedāvāja, jo nebija pieprasījuma) un ražošanai atbilstoši apstākļi. Un tika radīts telefons, kas iz­skatās pēc stikla plāksnītes.

Protams, viss iepriekš teiktais neno­zīmē, ka jāmetas otrā galējībā un visi profesionāļi steidzami jāaizstāj ar iesā­cējiem. Turklāt abos piemēros runa ir par īpašiem profāniem. The Econo­mist korespondenti ir teicami izglīto­ti, enerģiski, erudīti cilvēki, lieliski pēt­nieki un rakstnieki, bet Stīvs Džobss vispār ir unikāls izņēmums. Personāla atlases speciālisti jau paziņojuši par jaunu tendenci – ap­stākļos, kad pasaule ir tik neparedza­ma un viss ļoti ātri mainās, arvien lielāks pieprasījums ir nevis pēc spe­ciālistiem kādā šaurā jomā, kas zina, kā ir pareizi, bet gan pēc vispusīgi izglī­totiem cilvēkiem ar elastīgu, no stereo­tipiem brīvu domāšanu.

Leave a Comment